Daugavpils pilsētas
Bērnu un jauniešu centrs "Jaunība"

MŪSU COPMAŅI STARTĒ MEDUMOS! [2024-02-19 07:53:42]

Rit ziemas otrā puse, vēl joprojām varam baudīt ledus copes priekus, taču šoziem mūsu pulciņam nav bijis daudz iespēju startēt sacensībās, jo aizvien biežāk tās tiek rīkotas vairākos posmos un ne katrs audzēknis vai vecāki var atļauties izbraukāt uz vairākām vietām Latvijā vienu sacensību ietvaros. Tāpēc mēs ar lielu nepacietību gaidījām 17.februāri, kad bija jānotiek Augšdaugavas novada atklātajām sacensībām zemledus makšķerēšanā “Lielais Medumu copes festivāls”.

Sākotnēji bija plānots startēt vismaz 6 cilvēku sastāvā (5 audzēkņi un es, pulciņa vadītājs), taču dažādu iemeslu dēļ (gatavošanās citām sacensībām, veselības apsvērumi, kā arī sinoptiķu prognozes par vējainiem un ļoti lietainiem laikapstākļiem), bijām vien trijatā- es, Radislavs Kosenko un Renāts Laurens. Meduma ezers mums bija nepazīstams, informācijas par šī ezera makšķerēšanas specifiku un knifiem arī maz, tāpēc uzreiz noskaņojāmies uz grūtu cīņu, palīgā ņemot internetā pieejamo dziļumu karti un vien vizuāli novērtējot makšķerēšanai atļauto, pārredzamo ezera daļu.

8:00 sacensību rīkotāji atgādināja par sacensību norisi- kas atļauts un kas nē, visas citas nepieciešamās nianses, kā arī par neierasto, jauno rezultātu uzskaiti - vērtīgākās balvas tiks sadalītas nevis starp lielākā loma ieguvējiem, bet gan nominācijās, kurās var uzvarēt jebkurš : Mazākais ķīsis, Lielākais asaris, Lielākā rauda, Lielākais breksis, Lielākā Medumu zivs, Mazākā Medumu zivs u.c.

Jau 8:30 visi kāpām uz ledus un katrs steidzās uz viņam iepatikušos vietu. Mēs, nedaudz apspriežoties, izvēlējāmies šķietami drošu variantu - pretējā krastā dziļi ezerā ietiecošos retu niedru malu ar domu, ka zivis (konkrēti – asaris), iespējams, šajās dienās uzturas zāļu – slēpņa tuvumā. Pirmā pusstunda parādīja, ka šīs mūsu cerības nepiepildīsies – metra-pusotra dziļumā niedru tuvumā uz mūsu mānīšanu ar auziņu un žibuli nekas neatsaucās. Pamazām virzījāmies uz lielākiem dziļumiem- tā no 1,5 metra nonācām 5 metru dziļumā un Renāts ar Radislavu jau tika pie pirmajām zivīm. Es pēc pirmajām 40 minūtēm joprojām biju “sausā”. Tad sāka parādīties pirmās nedrošās copītes un arī pirmās zivis manā kontā. Pēc tam jau iesākās stabilāka zivju aktivitāte un es, pārvietojoties šurp-turp starp saviem diviem āliņģiem, aktīvi audzēju rezultātu. Te jāpiebilst, ka lomu pamatmasu gan mums, gan visiem pārējiem dalībniekiem veidoja raudiņas un asari izmēros no knapiem 6 līdz 15 centimetriem, lielākas trāpījās ļoti reti, arī tie, kuri aktīvi mainīja lokācijas, cerot uz labāku izmēru, neieguva cerēto. Arī Radislavs ar Renātu pamazām “vilka” un jāteic, ka viņiem izdevās noķert vidējā izmērā lielākas raudiņas vairāk, nekā man un tas, protams, priecē! Lai arī sacensību vērtējuma orientieris bija vērsts uz kvalitāti, nevis kvantitāti, tomēr, redzot, ka visi cīnās un reti kuram gadās kas ievērojamāks par jau augstākminētajiem izmēriem, mēs nolēmām netērēt laiku, urbjot desmitiem āliņģu un cerot uz to vienu īpašo trofeju (kura ar lielu varbūtību netiks atrasta), bet gan turpinājām strādāt ar to, kas bija atsaucīgs un noķerams. Radislavs un Renāts lēnām pārvietojās, urbās uz priekšu un pamazām audzēja savu rezultātu, es turpināju darboties savos āliņģos- arī mana pie sāniem piestiprinātā zivju somiņa jau bija jūtami smagāka.

Paldies Dievam, laikaļaužu paredzējums par laikapstākļiem nepiepildījās pilnībā- ap 12:00 lietus beidzās un cope kļuva jau gana patīkama. Neiztika arī bez asām izjūtām – viss notiek, kārtējo reizi esmu nolaidis lejā auziņu, spēlēju – bum, cope!- viegli piecērtu, jūtu – IR! Bet jau ierastās, vieglās auklas vilkšanas uz augšu kustības vietā es jūtu, ka “tur lejā” kāds sāk vilkt pretī un es momentā saprotu, ka galā beidzot ir kaut kas smukāks par 10 centimetriem – uzreiz ļauju 0,08mm tievajai aukliņai kontrolēti slīdēt caur pirkstiem, vēl nenogurdinātajam pretiniekam atdodot kādu daudzumu auklas. Pārdzīvojot, vai tikai tā nav zemmēra līdaka, kura ziņkārīgi piepeldējusi uz mazo raudiņu jezgu un var viegli pārkost manu aukliņu jebkurā brīdī, es neforsēju, esmu palaidis spoles bremzīti nedaudz vaļīgāk gadījumam, ja zivs “skries”. Ar vienu roku kontrolēju zivi, ar otru nedaudz pavelku laukā auklu no spoles, lai man ir rezerve, ar ko darboties, cenšoties “nokausēt” manu zemūdens pretinieku – bet pēkšņi aukla spolē pilnīgi nosprostojas un man rokās vairs ir tikai metrs auklas! Ja zivs rausies dziļumā, tad… Bet – paldies Dievam! – zivs vairs tik aktīvi nepretojas un es ļoti lēni, kontrolēti to ceļu augšup. Kad zivs beidzot ir pie paša āliņģa, es vairs nekavējos ne sekundi – roku ar visu cimdu āliņģī iekšā un mans pretinieks – skaists 207 gramus smags un 25 centimetrus garš asaris nu guļ uz ledus. Yes, yes, yess – man izdevās!!! Novērtēju savu šodienas bonusu un saprotu, ka esmu kļuvis par reālu pretendentu nominācijai “Lielākais asaris”))

Tikmēr ir palicis nedaudz vairāk kā stunda laika līdz sacensību beigām. Gods godam – Renāts un Radislavs centīgi turpina strādāt, pārvietojas pa āliņģiem, pamazām turpina krāt savu lomu svaru.

Pulkstenis rāda 13:58, mēs ceļam kastes plecos, urbji rokās un ar labi padarīta darba sajūtu dodamies krastā, kur mūs gaida zivju mērīšana, uzskaite un zupa – tā bija patiesi garšīga! – paldies rīkotājiem! Renāts bilst, ka šīs 5 sacensību stundas (faktiski, 5,5) pagāja gandrīz nemanot, kam es arī pilnībā piekrītu. Ne pārāk uzkrītoši skatāmies uz citu dalībnieku maisiņiem ar lomiem un saprotam, ka esam nostartējuši ļoti cienījami.

Zupa ir paēsta, zivis nomērītas, oma visiem laba un tiek paziņoti sacensību rezultāti: - Renāts saņem balvu par “Vismazāko asari” jauniešu klasē;

- Es saņemu balvu par “Vislielāko asari” pieaugušo klasē.

Vienīgais nezināmais “X”, kurš netika noskaidrots – redzot citu dalībnieku lomus un tos salīdzinot ar manējo (mājās tika nosvērts – 1,280kg), mani nepamet sajūta, ka ar tādu loma svaru es pirmo reizi savā nelielajā ziemas makšķerēšanas sacensību pieredzē varēju pretendēt arī uz pjedestālu… Bet, tā kā sacensību rīkotāji bija nolēmuši apbalvot ne kopsvaru, bet gan atsevišķas nominācijas, šis mans jautājums paliks neatbildēts))

Saku PALDIES un vēlos arī vēlreiz uzslavēt savus audzēkņus Renātu Laurenu un Radislavu Kosenko par piedalīšanos – ka nenobijās no laikapstākļiem un centīgi, ar nopietnu attieksmi nostrādāja līdz galam! MALAČI!

Saku īpašu PALDIES Radislava mammai, kura mūs veda uz un no sacensībām – bez Jums nekas no augstākminētā nebūtu noticis!

PALDIES sacensību rīkotājiem – Normundam Grabovskim un Salmo Fishing Latvija par vērtīgām balvām!

PALDIES visiem – lieliem un maziem – kuri juta mums līdzi! Mums izdevās!!

Tiekamies uz ledus (neaizmirstot par drošību!) – copēt ir forši!

“Jauno Copmaņu kluba” vadītājs E.Davidčuks

	MŪSU PARTNERI